Diakonijas pamatprincipi
Profisionālā diakonijas uzdevums ir orientēts uz ietiekšanos " iekšējā cilvēkā", sociālās palīdzības un dvēseles aprūpes procesā, skarot cilvēka sirdi - iekšējo būtību. Šādu uzdevumu - iesēt dieva Vārdu cilvēka sirdī, atbrīvot un dziedināt dvēseli, nespēj neviens cilvēks bez Svētā Gara palīdzības. Tikai Dieva Gars spēj ietekmēt un izmainīt cilvēku sirdis, darbodamies caur diakona sirdi uz otra cilvēka sirdi.
Lai profisionālā diakonija neieslīgtu sociālā darba paradigmā, svarīgs nosacījums ir tās eksistenciālais Teocentriskums, kad diakonijas darba veicējs ir personiski iesakņojies dzīvajā Dievā tādā mērā, kad var runāt par Kristus Garīgu iemiesojumu ticīgajā un darbojas diakonijā iekšējā spēka vadībā. Tad diakonijas darbs vairs nav tikai aprūpe, bet Dieva mīlestības un glābjošais darbs, caur diakona personību un rīcību. Diakons nevis tikai runā par Dievu, bet pats kļuvis par iemiesotu Dievtuvības pasludinājumu cilvēkiem, pie kuriem ir devies Kristus. Kristus ir Tas, kurš palīdz cietējiem - diakons ir tikai dieva instruments. Tikai eksistenciāla atkarība ni Kristus Personas sakralizē tā laika kultūrvidē lietoto vārdu diakonos - sulainis, apkalpotājs pie galda.
Mūsdienu diakonija var pastāvēt tikai kā autentiska evanģelikāla diakonija - kā Kristus iedibināta iekšējās kopības paradigma. Iemiesošanās uzskatāma par vienu no diakonijas zinātnes galvenajām kategotijām, jo tā nosaka diakona profesionālo kvalitāti - tā ir specifiska Kristus inkarnācijas turpināšanās cilvēkā.( 1. Tim3: 8 - 13; 2. Kor. 6:16; gal. 2:20)
…
