Otrs dzejolis, kas ir ļoti plaši zināms, ir dzejolis "Tev". Tāpat kā dzejolis "Atzīšanās", arī šis dzejolis ir labi pazīstams, kā romance, ko dziedāt zina gandrīz ikviens latvietis. Šis dzejolis, manuprāt, nav tik izteikti smeldzīgs, tomēr arī dzejolī "Tev" ir acīmredzama vilšanās un sāpes par šo nepiepildīto mīlestību, un neatbildētajām jūtām:
"(..) Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?"
Tāpat dzejolī ir arī mokas un sāpes:
"Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot, viens."
Šajā dzejolī liriskais es un, manuprāt, līdz ar to arī pats Čaks ir juties vientuļs un nesaprasts, jo viņam neskaidra šķituši šī sieviete:
"Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs."
…
