Ārpusteksta faktori:
Rakstniece un mākslas zinātniece Gundega Repše dzimusi 1960. gada 13. janvārī, Rīgā. „Septiņi stāsti par mīlu” (1992) ir izcilākais darbs pēc literatūrkritiķu domām, saņemta Raiņas un Aspazijas fonda balvu (1993).
Poētiskā anatomija. Fantāzija par neizzināmo Gundegas Repšes prozā. Krājuma galvenais un centālais objekts ir mīlestība, no vienas puses, tā izrādās ārdoša un destruktīva, bet, no otras puses, salīdzinot ar to, viss pārējais dzīvē bieži vien kļūst maznozīmīgs un nevajadzīgs. Mīlestība ir spēcīgākā no cilvēka kaislībām, tā spēj cilvēku gan pacelt visaugstākajos augstumos, gan ievest otrā galējībā - neprātā, naidā, iznīcībā. Stāstos var nojaust cilvēku attiecību zemūdens akmeņus un maskas, kas bieži ir tik īstas, ka ir grūti nošķirt patiesību no iedomātā. Raksturīgas slēptas kaislības, kas tiek tikai ieskicetas stāstu beigās, minimali atkļājot attiecību intīmās detaļas.
Gundegai Repšei ir vairākas raksturīgas tendences, sava veida rokraksts – dialogu minimālisms un biogrāfiskā literatūra, teksts bieži ir saprotams apgriezti – no beigām uz sākumu.
Īpašs, pašizzinošs, diskutējams, grūti lasāms, detektīvsižets, stimulējošs dialogs monologu formā.
