Paražu tiesībām nav sākuma un gala. Latvijas seno iedzīvotāju paražu tiesības nekad nav bijušas nedz sakopotas, nedz uzrakstītas. Par tām var spriest tikai netieši pēc ļoti neskaidriem un grūti datējamiem folkloras materiāliem, kuros atrodami tautas apziņā daudzus gadu simteņus saglabājušies šo tiesību elementi, kā nerakstītas tradīcijas.
Folklora – viena no vecākajām sabiedriskās apziņas formām jebkuras tautas kultūrā un vēsturē, jebkurā sabiedrības attīstības posmā. Folkloras kā ideoloģiska veidojuma sākumi rodas reizē ar vissenākajām cilvēka garīgās aktivitātes izpausmēm. Tātad tautas poētiskā daiļrade ir katras tautas vecākais garīgās un materiālās kultūras attīstības gaitas atspulgs. Tas ir vienīgais neskartais – ne politiskās varas, ne kristietības ietekmēts – paražu tiesību avots, pēc kā mēs varam rekonstruēt senlatviešu tiesību institūtus.…
