PSRS bija svarīgi neiegūt agresora statusu, tādēļ Baltijas valstu okupācija notika slēptā veidā. Lai radītu leģitimitātes iespaidu visiem Baltijas valstīs pieņemtajiem lēmumiem, tām, pārkāpjot esošās konstitūcijas un likumus, tika uzspiestas jaunas vēlēšanas, kas notika padomju karaspēka klātbūtnē. Nelikumīgi ievēlētā Saeima 21. jūlijā pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza „lūgumu” to uzņemt PSRS sastāvā.
Latvijas diplomātiskais dienests pēc okupācijas bija vienīgais likumīgais LR valsts varas pārstāvis, kas bija iespējams, jo pārstāvniecības atradās ārpus okupētās Latvijas teritorijas. Dienests turpināja darboties bez pārtraukuma visu Latvijas de facto okupācijas periodu līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai un ļoti ierobežotā apjomā turpināja pārstāvēt LR un tās pilsoņu intereses ārvalstīs.
Ņemot vērā, ka 1940. g. pavasarī PSRS pastiprināja politisko spiedienu uz Latviju, 17. maijā LR MK nolēma piešķirt sūtnim Londonā K. Zariņam ārkārtējas pilnvara aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs (izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un PSRS); izdot rīkojumus visām Latvijas misijām (izņemot jau minēto valstu), veikt vairumu darbību, ko parasti nosaka LR MK (izņemot sūtniecības ASV likvidācija). Šīs pilnvaras tika uzskatītas par svarīgu posmu cīņā par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.
Ignorējot Latvijas sūtņu brīdinājumus par Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību un pietiekami neievērojot viņu padomus ārpolitikas noteikšanā, valdība 1940. gada jūnija okupācijas dienās pārstāvniecībām ārzemēs neuzdeva starptautiski protestēt pret okupāciju un informēt pasauli par patiesajiem notikumiem Latvijā.…
