Drošu soli dodos iekšā klasē, visi smaida, es tāpat, visiem šodien labs garastāvoklis. Pienāku pie sava sola, grasos stāstīt, kā man šorīt gāja, bet nekā. Tur jau divas runā, nē, visas trīs, bet ja paskatās visapkārt, visi runā, visi vienā balsī, bet, kurš tad klausīsies, neviens cits citu nedzird. Pēc brīža es pievienojos šim pūlim, kas dūc kā bišu strops, es sūdzos par pārdevējas izturēšanos, kaut šajā brīdī daru tāpat. Mani nedzird, un es atkal runāju sev. Tad iezogas domas, kāpēc vispār runāt, ja tevi neviens negrib sadzirdēt. Visi tikai grib izteikties, palielīties, pasūdzēties, papļāpāt, bet vairs nav neviena, kas gribētu sadzirdēt un saprast.…
