Gandrīz divus gadu tūkstošus visā Rietumu pasaulē kā patiesību pieņēma judeokristisko stāstu par pasaules radīšanu. Trūkstot pietiekamam iemeslasm to apšaubīt, aizvien lielāku varenību iegūstošo kristīgo baznīcu mācība, ka Dievs cilvēku radījis pēc savas līdzības, bija visumā ērta. Tiesa gan, vienam otram gribējās zināt, kad īsti šis brīnums noticis. Džeims Ašers (17.gs.) , arhibīskaps, paziņodams, ka, pēc viņa aprēķiniem, kas balstīti uz Vecās derības hronoloģiju, pasaule radīta 4004. gadā pirms Kristus dzimšanas
Astoņpadsmitajā gadsimtā, kad šāda rakstura liecības bija kļuvušas neatspēkojamas, vēl tika meklēts izskaidrojums, kas atbilstu Bībelei. Šo meklējumu rezultātā dzima tā sauktā divuliālā teorija, kas fosīlijas izskaidroja, ka tās esot grēku plūdos bojā gājušu dzīvnieku atliekas.
Priekštati par cilvēka izcelšanos visu laiku palika būtībā tādi paši, kādi tie bija formulēti Vecajā derībā; cilvēce uzreiz radusies pilnīgi mūsdienīgajā Ādama un Ievas izskatā. Tā kā senie akmens un krama darbarīki, kurus sākumā par tādiem neatzina, saskatot tajos dabas rotaļu vai zibens spērienu sekas, tika izrakti patstāvīgi, dažos izglītotos prātos sāka mosties jautājumi.…
