-
Zikurāti
Mezopotāmijas civilizācijas savus tempļus uzskatīja par astroloģisku vērtību – pieņemot tos kā vertikālu saikni starp debesīm uz zemi, zemi un pazemi, kā arī horizontālu saikni starp zemēm.
Dubļu izmantošana zikurāta celtniecībai tika izvēlēta ne tikai materiāla pieejamības dēļ, bet arī vietējām civilizācijām to uzskatot par vienu no “tīrākajam” substancēm.
Zikurāta pakāpieni attēloja dažādu debesu līmeņu, eksistences plakņu, planētu, metālu mijiedarbu un krāsu attiecību.
Katrai pilsētai tika piešķirts savs Dievs-patrons, ko uzskatīja par tempļa un apkārtējās vides saimnieku.
Zikurātam…
augšējā apjomā atradās svētnīca, kurā valdnieks veica
reliģiskās ceremonijas un upurēja dieviem.
kāpnes savienoja dažādu krāsu terases (melnas, sarkanas, baltas).
Svētnīca bija paredzēta mēness dieviem (7 Zikurāta stāvā);
Celtnes ķieģeļos tika iegravēti karaļu vārdi;
Tā bija galvenā celtne pilsētā tolaik (3.gs.p.m.ē.);
Lai tiktu līdz svētnīcai, bija jāmēro garš ceļš pa šaurajām kāpnēm;
Paši šumeri Zikurātos nedzīvoja, bet to piebūvēs temļa teritorijā.
…
Zikurāts bija kulta celtne senajā Mezopotāmijā, babiloniešu templis (parasti pakāpienveidīgas piramīdas formā) .Zikurātu virsotnē atradās dievu nams jeb templis. Sākotnēji zikurātiem bija tīri praktiska nozīme — plūdu laikā uz šīm platformām patvērās pilsētvalsts iedzīvotāji Par to liecina senākie zikurāti, uz kuru platformām atradās arī ikdienišķas celtnes. Vēlāk uz platformām cēla tikai tempļus un zikurātā drīkstēja kāpt tikai priesteri. Zikurāti bija gandrīz visās Divupes pilsētās. Augstākais no tiem atradās Bābelē — tas bija 90 metrus augsts un sastāvēja no septiņiem stāviem. Vēsturē tas pazīstams kā Bābeles tornis, un tas uzcelts par godu Bābeles galvenajam dievam Mardukam.














