Romiešu armija

Romas impērijas varenības pamatā bija militārā organizācija. Viņa izveidojās tālā senatnē un pamazām sāka noteikt visu romiešu dzīvi. Republikas laikā armija veidojās pēc mantas vērtības, kas noteica kareivja vietu armijas ierindās. Katru gadu pavasarī konsuli pēc sarakstiem armijā iesauca jaunus romiešu pilsoņus. Katram vīrietim vecumā no 17 līdz 46 gadiem obligāti bija jākalpo armijā 20 kampaņas, bet nebija obligāti kalpot visas pēc kārtas. Tikai cilvēkus, kam bija 60 vai vairāk gadu izsvītroja no sarakstiem.
Jebkurš pilsonis, pat miera laikā, zināja savu vietu centūrijā (simt vīru liela karaspēka vienība). Bija gatavs jebkurā brīdī iet karā un katru gadu maksāja tribūtu (tiešais tulkojums no krievu valodas) – īpašs armijas nodoklis, lai iegādātos sev ieročus. Armiju vadīja konsuli, kuri apvienoja armijas vadīšanu ar pilsoņu pienākumiem. Visi galvenie maģistrāti bija armijas vadoņi, bet politiku lēma saeima. Visa valsts dzīve bija padota kara un aizsradzības vajadzībām.
Kaujās karavīri stājās slēgtā smagi bruņotu kājnieku ierindā – falangā, kuru malās piesedza jātnieki. Galvenais trieciena spēks bija karavīri pirmās cenza (no latīņu valodas census – īpašuma vērtējums, Senajā Romā — pilsoņu periodiska skaitīšana, kurā novērtēja viņu mantas stāvokli, lai viņus iedalītu attiecīgās nodokļu maksātāju grupās) klases, kas bija apbruņoti ar šķēpu un garu zobenu. Galvā viņiem bija metāla ķivere pusapļa formas vai ar asiem galiem. Rokās turēja apaļu bronzas vairogu. Atbilstoši grieķu tradīcijām šādus karavīrus sauca par hoplītiem. Karavīri 2-4 cenza klases, apbruņoti ar apaļu iegarenu vairogu, ierindojās aiz hoplītu falangas vai tās malās.
Par gastu (tiešais tulkojums no krievu valodas) sauc 2 metrus garu šķēpu ar uzgali trapeces (četrstūris, kura divas pretējās malas ir paralēlas, bet otras divas (sānmalas) nav paralēlas) vai koka lapas formā. Parasti pirms kaujas viņu meta pretiniekos, bet varēja arī izmantot kaujas laikā.…