Latvijas Kultūras skolas sākumi meklējami vairāk nekā 50 gadus tālajā pagātnē, kad pirmajos padomju gados Latvijā bija dibināts Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums.
Otrais Pasaules karš sāpīgi skāris tieši Latviju. Daudzi kultūras cilvēki bija nogalināti, deportēti uz Sibīriju, devās bēgļu gaitās. Šādā kārtā Latvija zaudēja pusi savas inteliģences. [Kultūras attīstības politika Eiropas Padomes dalībvalstīs: Kultūrpolitika Latvijā. Nacionālais ziņojums. – Rīga - Strasbura, 1998. – 34. lpp.]
Komunistisko ideju propaganda balstījās uz kultūru, bija izveidota stabila sistēma, pakļautā komunistiskai ideoloģijai. Pašdarbība zēla un plauka: darbojās folkloras kopas, attīstījās tautas lietišķā māksla, tautas mūzika. Valsts subsidēja deju ansambļus un korus, tautas teātrus, putēju orķestrus, tika celti Kultūras nami. Taču jauniem Kultūras namiem un pašdarbības kolektīviem trūka vajadzīgu kadru: kultūras namu direktoru, mākslinieciskā darba vadītāju, pulciņu vadītāju u.c.
Tehnikums uzsāka savu darbību, jo jaunos sociālistiskos apstākļos rodas īpaša vajadzība pēc kultūras darbiniekiem – sociālisma un komunistiskās ideoloģijas propagandētājiem. Otrs mācību iestādes uzdevums bija sagatavot speciālistus, kas varētu veikt darbu klubos, kultūras namos, vadīt mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus.
Tehnikums savos ziedu laikos gatavoja dramatisko kopu vadītājus, pasākumu režisorus, deju kolektīva vadītājus, pašdarbības orķestra kolektīva vadītājus, bibliotekārus u.c. kultūras darbiniekus.…
