Es aizdomājos par to kā manā dzīvē ir izpaudusies spēle ar dzīvību. Bērnībā man bija suns, kas vienmēr skrēja pakaļ braucošai mašīnai. Mamma vienmēr man teica, ka labāk suņuks jātur piesiets, lai samazinātu risku, taču es neklausīju. Tā arī bija spēle ar dzīvību. Kādā dienā es viņu atkal biju palaidusi brīvībā, bet viņa netikums joprojām izpaudās. Šī reize bija liktenīga, viņu notrieca mašīna, un viņš nomira manu acu priekšā. Es sev jautāju: kāpēc? Un atkal es saprotu, ka ar dzīvību nedrīkst spēlēties, kā arī nāk prātā atziņa, ka vecāki cilvēki ir jāklausa.…
