Izlasot Gundegas Repšes romānu " Ugunszīme ", manī izraisītās pārdomas par cilvēka nesaprašanu, rīcībām un attieksmi. Visvairāk pārdomas man izraisījās par Kārli, kā arī par Ēriku un Magdu.
Kārlis, manuprāt, bija diezgan egoistisks un varbūt pat savā ziņā vienpatis. Viņš gleznoja tādas gleznas, kuras tajā laikā nebija vajadzīgas, pieprasītas un pat nesaprastas. Gleznotājam tas vairāk bija hobijs, nekā naudas pelnīšanas veids. Viņam bija pašam sava mazā pasaulīte, kurā viņš ar visu dvēseli bija iekšā, tajā meklēdams idejas. Tas nav viegls darbs, uzgleznot ko tādu, kas visiem patiktu, būtu saprotams un pieņemams.
Darbi rodas paši, varbūt tajā pašā vakarā, bet varbūt pēc mēneša. Galvenais mākslā ir iztēle, un tā nerodas pēc pasaules vai valsts ideoloģijas. Es pilnīgi saprotu Kārli šajā ziņā. Tomēr man šķiet dīvaini - kāpēc viņš neiet strādāt un mākslu atststāt kā hobiju? Mākslu un darbu taču var apvienot! …
