Savukārt, D. Jansones, I. Reinholdes un I. Ulnicānes grāmatā „Latvijas publiskā pārvalde” tiek skaidrots, ka Centrālās un Austrumeiropas valstis (CAE) ļoti ātri saprata, ka „neiesaistoties starptautiskajā sadarbībā, nekļūstot par pilntiesīgiem dažādu starptautisko un pārnacionālo institūciju dalībniekiem, tās tiks pakļautas atpalicībai” (Jansone, Reinholde, Ulnicāne: 244). Tāpēc Latvijai kopš 1990.gadu vidus, tāpat kā citām CEA valstīm, aktuāla ir iekļaušanās starptautiskajā vidē, tādējādi pierādot sevi kā līdzvērtīgu partneri. Un „kopš 1990-to gadu vidus Eiropas Savienības retorika ir neatņemams CAE valstu publiskās pārvaldes reformu elements.” (Jansone, Reinholde, Ulnicāne: 244).
Bobs Benns (Bob Behn) savā rakstā „Management Noir” apraksta, kādam vajadzētu būt labam pārvaldniekam: „...viņš zina, kuram pieglaimoties un kuram draudēt. Viņš zina, kad uzsākt cīņu un kad to labāk nedarīt. Svarīgākais ir tas, ka viņš zina, lai darbotos efektīvi, vislabāk ir izmatot labu stratēģiju.”…
