Antantes valstis izdarīja ļoti lielu kļūdu paļaujoties uz Vācijas un Padomju Krievijas sadursmi un aizverot acis uz simt ar vāciešiem saformētam kara un sporta organizācijām, kur, slēpjoties aiz instruktora vai mednieka izskatā, strādāja vairāki tūkstošu desmitnieki oficieru. Pie tam vēl Vācija bija brīva no okupācijas. Imperiālistiska Vācija no savas puses plaši izmantoja domstarpības star saviem pretiniekiem. Vedot pārrunas vispirms ar vieniem, tad ar citiem, piemanot visus, vācijas imperiālisti krāja spēkus priekš jauna uzbrukuma. Tiešam gaišredzīgi bija Ļeņina vārdi: „Versaļas miers ir vislielākais sitiens, kuru tikai varēja pati sev iesist šo kļūmīgu uzvarētāj valstu kapitālisti un imperiālisti”.
Analizējot un izpētot Versaļas miera būtību, man iekrita acīs ļoti patika maršala Ferdinanda Foša izteiciens par Versaļas miera līgumu: „Tas nav miers. Tas ir pamiers uz 20 gadiem”. Un pats interesantākais ir tas, ka viņam bija taisnība. Versaļas mieram vajadzēja izbeigt karu, bet īstenībā tās pārvērta karu pastāvīgajā draudā, kura karājas pār visu pasauli.
…
