Kā noskaidrojām lekcijā, stils ir formas, savdabīga sociālā, politiskā un vērtību orientācija. Arī runai ir savi stili. Savukārt runas stiliem ir sava specifiskā vēsture. Tie ir gājuši savu attīstības ceļu cauri laikmetiem, sākot jau ar Senās Grieķijas laikiem, t.i., 5.- 4.gs. pirms mūsu ēras, līdz pat mūsdienām. Katram laika posmam ir raksturīgs savs izteiksmes stils, kas ir radies kādu apstākļu ietekmē. Runas stilu var ietekmēt gan politiskie, gan militārie, gan sociālie notikumi, kā arī tehniskie un zinātniskie atklājumi. Tomēr galvenais stila radītājs ir cilvēks, kurš ir konkrētā stila paudējs. Laiki mainās, līdz ar to mainās arī cilvēka domas un idejas, kuras viņš pauž savā runā. Šī iemesla dēļ apskatīsim runas vēsturiskās attīstības gaitu.
Senajā Grieķijā par mākslas (amatniecības) paveidu kļuva vārda māksla. Attieksme pret rakstnieka darbu kā pret amatniecības paveidu ieviesās sfērā, kur šis darbs kļuva par amatu. 5. gs. p.m.ē. rakstnieki pēc līguma, pasūtījuma sāka sacerēt runas oratoriem. Publiska pilsoņu uzstāšanās demokrātiskajās polisās simtiem un tūkstošiem cilvēku lielas publikas priekšā bija valsts aparāta funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa.
Plaisu starp nelielo cilvēku skaitu, kas no dabas bija apveltīti ar runas dāvanām, un sabiedrības vajadzību pēc personām, kas māk uzstāties tautas priekšā, klasiskajā Grieķijā pārvarēja divējādi: apmācot pilsoņus oratora mākslā un sacerot runas klientiem, kas nopirkto runu iemācījās no galvas un savā vārdā to norunāja.…
