Šajā pasaulē īstenībā ir daudz sāpju un ciešanu, kuras radām mēs paši. Ja mēs spētu ievērot katrs savu spēju robežās tikai dažus principus, ne simts, ne tūkstoti, pasaule varbūt kļūtu citāda. Kopā ar viņu mainītos mūsu un to cilvēku dzīves, kas dzīvo ar mums vienā telpā nosacītā vidē. Ir likumi, kuri pasargā mūs pašus, lai nezaudētu savu cilvēcību, lai nekļūtu par kaut ko citu savā uzvedībā, bet būtu cilvēki. Šie likumi nav rakstīti kādā kodeksā vai izdoti noteikumos, bet tie ir Dieva likumi jeb baušļi. Bērnība ir skaistas atmiņas, bet tajās vairs nevar atgriezties. Ar bērnību saistīta lielākā daļa mūsu svarīgāko atmiņu dzīvē. Diemžēl šis dabas reliģijas posms ir katram viens un, izdzīvots jāatstāj aiz sevis. Līdz ar viņu beidzas skaistā idille, bērnības sapņi, kad cilvēciņš ir saplūdis ar citiem un nespēj pats atšķirt savu personību starp daudzām citām. Redzēt savu rīcību un sekas, ko katrs pareizi vai nepareizi iemīts solis atstāj pēdas turpmākajā dzīvē.…
