Domājot par to, ko īsti nozīmē vārds būtība, iedzinu sevi strupceļā – likās, ka izprotu šo vārdu pietiekami labi, lai varētu turpināt virzīt domas par šo tematu, bet tajā pašā laikā likās, ka nezinu pietiekami daudz par šī vārda nozīmi. Lai rastu plašāku izpratni, šo vārdu – būtība - sameklēju sinonīmu vārdnīcā un tur, divpadsmit vārdu garajā virknē, uzreiz pamanīju trīs vārdus – jēga, kodols, sakne. Trīs vārdi, kurus izlasot domas it kā apstājas, tomēr tās urbjas dziļāk un dziļāk manī un mēģina atrast manu jēgu, manu kodolu un manas saknes. Ir jādomā, daudz jādomā, tad jāpasēž klusumā un vienatnē ar sevi, un atkal jāpadomā lai atrastu to, ko es saucu par savu īsto būtību.
Manuprāt, katram cilvēkam dzīvē jāatrod sevi – sava īstā būtība. Es esmu jau iepriekš par to domājusi, bet bieži likās, ka, tomēr neesmu līdz galam izpratusi savu jēgu, savu būtību, bet tad es izlasīju Henrika Ibsena vārdus: “Tiks piedots tev, ja nevarēji, ne mūžam ne, ja negribēji.”…
