Ir jābūt motivācijai, lai cilvēks kaut ko darītu. Ja gribam kaut ko sasniegt, jāpanāk motivācija, lai cilvēks būtu aktīvs, lai viņa darbība būtu mērķtiecīga. Psiholoģijā motivācija tiek definēta dažādi, piem.:
Motivācija – vajadzības, intereses, tiecības un citi uzvedību veicinošie un vadošie elementi, kas ar attiecīgo darbību raksturo arī cilvēka personību. Psihologi uzskata, ka visspēcīgākie un nozīmīgākie uzvedības motīvi ir neapzināti. Parasti motīvus iedala divās vai trijās grupās pēc satura (bioloģiskie sociālie + garīgie) vai pēc funkcijas (tie, kas galvenokārt vada, un tie, kuri veido darbības jēgu), vai pēc tās nozīmes personības struktūrā. Psiholoģijā uzvedības analīze paredz cilvēka motivāciju analīzi. (1;90) Motivācija kā cilvēka un dzīvnieku aktivitātes cēlonis pētīta jau tālā senatnē. Šiem jautājumiem pievērsušies tādi sengrieķu domātāji kā Aristotelis, Dēmokrits, Hēraklits, Lukrēcijs, Platons un Sokrāts, kuri nepieciešamību uzskatīja par dzīves skolotāju.
Dēmokrits to uzskatīja par dzīves galveno virzītājspēku, kas ne tikai iedarbina emocionālos pārdzīvojumus, bet padara cilvēka prātu izziņas kāru, ļauj tam apgūt valodu, runu un aktivizē tieksmi pēc darba. Bez vajadzību esamības cilvēks nespētu izkļūt no dīka stāvokļa.
Hēraklits piebilst, ka mērenība vajadzību apmierināšanā virzīta uz cilvēka intelektuālo spēju pilnveidošanu un attīstību.…
