“Ne ziedoņa klēpī”
Ņem mani, ņem manu dzīvību!
Savstarpējo mīlestību raksturo ar viesuļiem, mutuļiem, kas liecina par to, cik nemierīgs bija sākums. Netipiski sabiedrībā pieņemtajam mīlestības skaistajam, mierīgajam plaukumam. Viņu mīla bija kaisles piepildīta. Liriskais es atdodas tik ļoti, ka tam otram ir gatavs atdot, dalīties ar pašu vērtīgāko – savu dzīvību.
“Kam, mūza, dzīves īstenību”
Ne cilvēci man sapņos aijāt, bet to no miega modināt.
Liriskais es nosoda savu slēpšanos sapņu, iedomu pasaulē. Sabiedrību ir jāvirza nevis ar izdaiļoto ikdienu, bet gan ar skarbās realitātes sludināšanu, lai “to no miega modināt”.
…
