Valoda- zīmju sistēma, ko lieto, lai sazinātos, fiksētu informāciju; skaņu un leksiski gramatisku līdzekļu sistēma, kas ir domas izteikšanas un sazināšanās līdzeklis.
Kultūra- materiālo un garīgo vērtību kopums; šo vērtību kopums, kas saistīts ar kādu laikmetu, kādu tautu.
(“Latviešu valodas vārdnīca”, Rīga 1998)
Valoda ir viens no pirmajiem kultūras priekšnoteikumiem. Nav striktu noteikumu, kādā līmenī valodai jāattīstās, lai varētu sākt runāt par kultūru, katrs, kas izveidojis savu zīmju sistēmu, ar kuras palīdzību sazinās ar līdzīgi domājošiem, veido kultūru, lai arī pavisam primitīvu. Kultūra ir arī nerimstošs pašizziņas process, saistīts ar mācīšanos un pašizpēti. Lai valoda un kultūra varētu attīstīties, nepieciešama kontaktēšanās ar citām kultūrām, mijiedarbojoties tās paņem viena no otras labāko. Valoda labi raksturo kultūru, katrs notikums, vēstures pagrieziens atstāj tajā neizdzēšamas pēdas: “Latviešu valoda ir viegla, strupa, gaiša ziemeļu valoda. Krievu un vācu filoloģija to diezgan maitājusi, smagnējusi, darījusi daudzvārdīgu un sarežģītu.” (Dzintars Sodums, “SestDiena”, 11.05.2002.) Arī šis citāts raksturo kultūru mijiedarbību- pakļaujot valsti, tautu, kultūru, iespaidota arī valoda. …
