Vizbulīte bija labsirdīga, jauka un garā stipra meitene. Darīja visu, ko viņai lika, bez iebildumiem, jo viņa bija kalpone.
Vizbulīte bija vienkārša un pieticīga. Viņas laimei nevajadzēja neko daudz, kā tikai to, lai Indulis būtu laimīgs. Jā, viņa to mīlēja, taču apzinājās, ka ir zemākas kārtas un samierinājās ar vienpusēju mīlestību. Viņa zināja to, ka Induļa jūtas pret viņu aprobežojās ar cieņu un mīļumu pret nabaga centīgo un pašaizliedzīgo bāreni.
„Jā, viņš ir labs.
Viņš dod man, bārei, ēst un dzert, un ģērbties.”
Viņa visu sevi atdeva Indulim, visas savas rūpes, domas un prieku. Vizbulīte dzīvoja viņam.
„Nu es jau viņa esmu.
Ko mīlē viņš, to es un neprasu;
Ko ienīst viņš, to es un neskatos,
Man cita prātā nav kā tikai viņš.”
Šīs bezgalīgi nesavtīgās un stiprās jūtas Ārija Vizbulītē ļoti apskauda, jo Ārija bija pieradusi, ka viņai viss tiek, bez prasīšanas un liekiem pūliņiem.
„Tu, mazā vizbulīt, kāds tevī spēks!
Dod man no sava spēka, mīļais bērns!
Es jūtos vāja.”
Nekas nespētu nostāties līdzās šādām jūtām, šādai mīlestībai. Ikviens sajustos vājš šāda gribasspēka priekšā. …
