Bērnība cilvēka dzīvē ir īpašs laiks. Psihologi ( Ž. Piažē, Ē. Ēriksons, L. Vigotskis u.c.) atzīst, ka pirmie 5 – 7 gadi cilvēka dzīvē ir noteicošie personības un psihes attīstībā. Ž. Piažē dēvē „bērnu par individuālo pētnieku, kas pēta sevi un apkārtējo pasauli un tā rada savu domāšanas veidu, individuālas zināšanas un uztveres īpatnības, attieksmi pret lietām un cilvēkiem, no tā rodas motivācija darbībai”.
Individuālpsiholoģijas skolas nodibinātājs A. Ādlers uzskata, ka tieši bērnības laikā veidojas savas dzīves „mērķa noteikšana”- savs dzīves stils. Par to, kāpēc bērnībā veidojušos ietekmju loma ir tik svarīga bērna personības attīstībā, katrai psiholoģijas skolai ir savs viedoklis. Viens no skaidrojumiem saistās ar smadzeņu attīstību – „smadzeņu šūnas bērnībā atrodas nepārtrauktā attīstības procesā, tās ir uzņēmīgākas pret ietekmēm, saņemtie kairinājumi netiek diferencēti, visi tiek uzņemti” raksta G. Svence grāmatā „Attīstības psiholoģija”
Pirmo sociālo pieredzi bērns sāk ar savu piedzimšanas avots, kas sniedz bērnam informāciju par sevi pašu, ir pieaugušais.
Šodien ir strikti noteikti rezultāti, kuri pedagogam jāsasniedz mācībās, bet metožu un paņēmienu ziņā skolotājam ir dota brīvība – tā ir viņa profesionālā atbildība, kura savukārt izriet no viņa vērtīborientācijas, pedagoģiskajiem uzskatiem, bet to viņš īsteno galvenokārt atbilstoši savām profesionālajām zināšanām un prasmēm. …
