Veidojās vēlākajai Eiropas kultūrai raksturīgas iezīmes. Dibinājās universitātes, radās pirmie parlamenti. Klosteros un pēc tam arī pilsētās veidojās īpaša darbīgā attieksme pret laiku, kas, saskaņā ar kristīgajiem priekšstatiem, virzījās uz priekšu – pretī jaunai citāda veida kārtībai – proti, Dieva valstībai. Klosteri veicināja kultūras, izglītības un mākslas attīstību. Mūki bija viduslaiku garīgā elite, klosteri – reliģiozitātes un kultūras centri. Viduslaikos izveidojās lielākā daļa no mūsdienu Eiropas tautām, valodām, valstīm, robežām, pilsētām, zinātņu nozarēm augstskolām un citām eiropeiskās civilizācijas pamatvērtībām.
Kopsavilkumā varētu minēt, ka viduslaikus par “tumšo laikmetu” dēvē, jo šajos gadsimtos cilvēces attīstība nenorisinājās tik strauji kā mūsdienas, taču būtu maldīgi teikt, ka tā apstājās. Kā jau visos laikos arī viduslaikos radās jauni atklājumi, izgudrojumi, attīstījās jaunas darba metodes un cilvēku kultūra, veidojās cilvēku ētiskie priekšstati. Lielie kari un mēris neļāva šai attīstībai norisināties ātrāk, taču kad tas viss bija aiz muguras, vēlīnajos viduslaikos, tā attīstījās strauji jebkurā dzīves jomā. Mūsdienās ir skaidrs, ka viduslaiku gadsimti ir tikpat bagātīgi, daudzveidīgi, radoši kā jebkurš cits periods vēsturē un visas grūtības un ciešanas, kas piedzīvotas šajos laikos ir pamats labākai dzīvei mūsdienās.
…
