-
Lielbritānijas, Francijas, Krievijas un Vācijas attiecību raksturojums
Tā kā gandrīz visu 19. gadsimtu Krievija un Lielbritānija atradās uz kara robežas, tad pašsaprotams fakts bija Londonas un Berlīnes diplomātiskā tuvināšanās. Kā līdzekli Āfrikas koloniālo pretrunu risināšanā Lielbritānija saskatīja dažu maznozīmīgu teritoriju nodošanu Vācijai, bet Krievija to uzskatīja Lielbritānijas centieniem veidot aliansi ar Vāciju. Vācija šajā potenciālajā savienībā ar Lielbritāniju saskatīja pretspēku Francijas-Krievijas savienībai, tomēr Lielbritānija nevēlējās iesaistīties militārā rakstura savienībā ar saistībām Eiropas kontinetā.
Visas cerības izveidot savienību starp Vāciju un Lielbritāniju izjauca Vācijas preses asā reakcija uz Lielbritānijas avantūru būru zemēs un pastiprināti izvērstā flotes būvniecība. Rezultātā britu valdība sāka sistemātiski veidot attiecības ar Franciju un 1904.g. jau tika parakstīts Antantes līgums. Šāda pati pieeja tika pielietota pret Krieviju.
Attiecībās starp Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un Krieviju bija vērojma liela dinamika. No vienas puses skatoties, līdz pat 20. gadsimtam to attiecībās dominēja savsatrpēja neuzticēšanās un vēlme realizēt savus ārpolitiskos mērķus, tomēr Vācijas haotiskā politika to neatļāva, kā arī nepieļāva Krievijas - Francijas savienības draudu izlīdzināšanu, bet atļāva Lielbritānijai novēst nesaskaņas un pievienoties šim blokam. Rezultātā Vācijas līderi paši sevi nostādīja tādā kā diplomātiskajā izolācijā un līdz ar to pavēra ceļu Pirmajam pasaules karam.
…
Dinamiskie notikumi 19. un 20. gadsimtā, respektīvi zinātniskie sasniegumi, cilvēku uzņēmība, industriālā revolūcija – nodrošināja eiropiešiem ievērojamu politisko ietekmi un augstāku dzīves līmeni, nekā tas bija lielākai daļai pasaules iedzīvotāju un valstu. Rezultātā, katra lielvara Eiropā vēlējās būt viena par otru politiski spēcīgāka. Pirms 19.gs. attiecību veidošana ar citām valstīm bija vairāk vērsta uz valsts interešu aizsardzību un starptautiskās aizsardzības nostiprināšanu (cīņas par kolonijām, tirzniecības ceļiem, izejvielu un preču noietu tirgiem), sevišķi tas iezīmējās Jaunajos laikos, līdz ar absolūtisma veidošanos un monarhu ārpolitiskās darbības aktivizēšanos. Trīsdesmitgadu karu (1618 – 1648) uzskata par pirmo viseiropas karu, kura rezultātā norisinājās būtiskas pārmaiņas starpvalstu attiecībās (1648.g. noslēgtais Vesfālenes miera līgums nostiprināja Vācu impērijas sadrumstalotību, Francija ieņēma noteicošo lomu politikā, mazinājās Hāsburgu ietekme Eiropas politikā u.c. pārmaiņas) , savukārt Lielā Franču revolūcija (ģenerālštatu sasaukšana 1789.g.) deva ierosmi pārmaiņām Eiropas zemju dzīvē līdz pat Pirmajam pasaules karam.