Kas mums liek uzticēties vai, otrādi, neticēt cilvēkam? Vārdi? Nē! Ķermeņa kustības- roka pie sirds, viegla galvas pašūpošana, smaids, pieres sarauksana, uzacu pacelsana, skatiens- šaudīgs vai tiešs, atklāts vai valšķīgs. Sociologs Fransuā Sjuzē grāmatā „ Patiesība par žestiem” raksta, ka cilvēki aptuveni 7% uzmanības pievērš vārda nozīmei, 38% intonācijai, 55% žestiem un mīmikai.
„Žesti un mīmika pasaka priekšā – cilvēks melo vai saka taisnību, kaut ko slēpj vai ir patiess,” Krievijas dokumentālajā filmā „Melu detektors. Žesti” skaidro psihologs Aleksandrs Osmolovs . Mūsu fiziskais ķermenis izstaro enerģiju, raidot nepārprotamus signālus apkārtējiem tāpat kā sensenos laikos, kad cilvēks bija tikko kā iztaisnojis muguru un nostājies uz kājām. Žestu valoda radās tad, kad cilvēkam vēl nebija vajadzības melot, izlikties, tēlot. Kad cilvēks klusē, viņš ir patiess.
Par ko runā cilvēks, kad viņš klusē? Nereti dzirdam tieši to, ko gribam dzirdēt un pēc tam žēlojamies: „Bet tu taču solīji, tu sacīji, es pats dzirdēju ...”. Mēs domājam – ja uzmanīgi klausīsimies, visu uzzināsim un sapratīsim, bet patiesībā ir jāskatās acīs un jāvēro kustības. Tieši pirksti, seja, acis, pat ausis un deguns ir mūsu īstie sarunu biedri. Ķermenis rada svārstības elektromagnētiskajā laukā, kas atrodas ap mums, un ar to palīdzību varam sajust ko domā un kā patiesībā pret mums izturas paziņas un tuvi cilvēki, stāsta psihologs Andrejs Kenings.
Mūsu ķermenis ir īsts melu detektors, jo neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc ir patiesāka. Savukārt pēc sejas vaibstiem var noteikt ģenētiski ieprogrammētas rakstura īpašības.
…
