Ar cietušo saistītās kriminoloģiskās un tiesiskās problēmas ir aktuālas jebkurā sabiedrībā, kurā pastāv noziegumi, tādēļ pēdējos gados arvien biežāk kriminoloģiskājā literatūrā tiek izpētīti nozieguma upuri, to uzvedība, noziedzīgu apkārtni veidojošas darbības, kas atvieglo noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
Patreiz kriminoloģijai ir pietiekoši daudz ziņu par noziedznieka personību un tā uzvedību, bet vēl joprojām nav pietiekami izzinātas personas, kas kļūst par nozieguma upuriem. Tas ir tādēļ, ka ilgāku laiku tiesībsargājošās instances bija orientētas tikai uz darbu ar noziegumu un noziedznieku, atstājot bez nepieciešamās uzmanības nozieguma upuri.
Kriminoloģijas mācību grāmatā ir minēts, ka tikai 20.gadsimta vidū atsevišķi kriminologi pievērsās arī noziegumu upuriem. Pirmie autori bija Jeremija Bertams (1748 – 1832), Rafaels Garofalo (1852 – 1934), Hanss fon Getings (1887 – 1974) “Piezīmes par interakciju starp noziedznieku un upuri” (1941) u.c.1
Upurus psiholoģiskajā un sociālajā aspektā pēta kriminoloģijas sastāvdaļa – viktimoloģija. Tā ir zinātne, kas mēģina atbildēt uz jautājumu – kāpēc, kādu emocionālo, gribas un morālo īpatnību, kādas sociālās orientācijas cilvēks kļūst par nozieguma upuri. Viktimoloģijas jēdziens ir izskaidrots kriminoloģijas mācību grāmatā. Tā ir mācība par nozieguma upuri, zinātne par cietušo, kuram piemīt individuāla spēja kļūt par noziedzīgas varmācības upuri.…
