Lai apkopotu domas un pabeigtu šo eseju, es prokrastinēju veselu nedēļu. Pēc katras filosofijas lekcijas manī uznāk šaubas par to ko es domāju un neziņa, milzīgā, visuresošā neziņa, kura pārklāj visu to ko es zinu vai it kā domāju zinām. Tas ir grūti un tas nomāc. Pārlasot sarakstīto, viss šķiet banāls un tizls taču laika lai pārrakstītu vairs nav. Nav arī tā, ka es domātu par padošanos kaut kā galīgi citādāk kā uzrakstīts. Es tikai pamazām saprotu, ka šī ir viena, pavisam neliela šķautne no visām nepadošanās un padošanās idejām un to nozīmīguma. Patiesībā es nezinu kā es domāju. Es visu laiku domāju, kādu nedēļu es domāju, ka viss ir tieši tā un tagad es visu saprotu, bet pēc nedēļas es atkal vairs neko nesaprotu un nezinu vai kaut kas ir jebkā un otrādi. Es zinu, ka nav viegli nedz padoties, nedz nepadoties. Es pati visu laiku esmu ar abām kājām abās frontēs, bet vai vispār ir iespējams nostāties tikai uz vienas frontes? Rakstot šo darbu es ļoti daudz domāju par sevi un kā es kaut ko saprotu, bet bija jādomā arī par Hitlera, Napoleona un Ušakova nepadošanās nodarījumu, tomēr mazāk jādomā par da Vinči, Einšteina vai Ņūtona nepadošanās devumu cilvēcei. No šīm pārdomām izriet priekš manis būtisks jautājums — kādēļ es nepadošanos uzskatu kā negatīvu izpausmi?
…
