Dižais pasaku meistars Kārlis Skalbe savās pasakās pauž kādu brīnumainu burvību, klusuma burvību, tādu kas katra cilvēka dvēselē atstāj savas pēdas.
Katrā Skalbes pasakā mājo tēls, kas ir kluss un mierīgs- sava ceļa gājējs, tāds, kurš nekad nebāzīs savu degunu citu darīšanās, un pats galvenais novēl citiem tikai un vienīgi labu. Kaut vai, piemēram, kaķīša dzirnavu runcis, cik viņam netika sāpju darīts, cik netika ar akmeņiem nomētāts, cik no suņiem mucis, bet viņam pat doma nebija ienākusi prātā atriebties.…
