Sarūkot iedzīvotāju labklājības līmenim, rodas milzum liels daudzums ar sociālajām problēmām. Cilvēki emigrē no valsts. Viss ir ļoti vienkārši. Valsts varas darbības tiešā un netiešā veidā psiholoģiski grauj iedzīvotājus. Piemēram, laikā, kad visiem ‘’jāsavelk jostas’’, valsts vara šķērdē līdzekļus pa labi, pa kreisi. Protams, mazāk kā ‘’treknajos gados’’, bet tas nav attaisnojums. Un, zinot latviešu mentalitāti, viņš labāk aizceļos tur, kur izskatās ‘’zaļāka zāle un zilākas debesis’’, nevis cīnīsies par taisnību savās paša mājās – Latvijā.
Tātad secinājums ir tāds, ka atliek vai nu izpārdot valsts uzņēmumus vai arī aizņemties no vēl kāda, lai atmaksātu parādu. Abas šīs darbības valstij labumu nedara. Izpārdodot valsts uzņēmumus un akcijas, kuras pieder dažādiem milzīgiem monopola uzņēmumiem Latvijā, novestu pie praktiski minimālas kontroles uzņēmumos, kuru sniegtie pakalpojumi ietver gandrīz katra Latvijas iedzīvotāja ikmēneša maksājumus. Sanāk, ka Latvijai nepiederēs gandrīz neviens nozīmīgs uzņēmums, kas novedīs pie patvaļas šajās konkrētajās nozarēs. Aizņemoties no vēl kāda, kredīta procenta likmes vairs nebūs tik labvēlīgas kā jau esošā aizņēmuma likmes (2.3-3.1% gadā). Tās būs vismaz 7-8% robežās, kas novedīs pie vēl lielākas ieslīgšanas parādos un stagnācijas ekonomikā.
Ja Latvijā strauji netiks kaut kas mainīts tās darbības modelī, tad es neredzu Latvijai un tās iedzīvotājiem nākotni pozitīvās krāsās vismaz uz nākošajiem 10 gadiem noteikti.
…
IKP starp makroekonomiskajiem pamatrādītājiem ieņem dominējošu lomu, jo uz tā rādītājiem balstās starptautiski salīdzinājumi par ekonomikas augšupeju un lejupslīdi. Tomēr IKP rādītāji neatspoguļo dotās valsts iedzīvotāju dzīves līmeni, jo tas ir atkarīgs no IKP sadales proporcijām starp sociālajām grupām, toties tas spēj precīzi raksturot ražošanas resursu atdevi. Četri ražošanas resursi un atbilstošie faktori – rente, darba alga, no kapitāla gūtie procenti un uzņēmējspējas, kas nodrošina peļņu, - funkcionē mijiedarbībā, vienoti radot pievienoto vērtību. Pievienotās vērtības dinamika labi raksturo attīstību tautsaimniecības mērogā, tāpēc tieši pievienotā vērtība ir makroekonomikas pamatrādītāja – iekšzemes kopprodukta – pamats.
