Toties Edmonda nelabvēļi dzīvo bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Fernāns apprec Mersedesu un aizbrauc uz citu pilsētu. Danglārs, būdams baņķieris, aplaupa, apmānīdams citus. Prokurors Vilfors pats vēlāk kļūst par slepkavu – sava bērna slepkavu. Taču dzīvē par visu ir jāmaksā. Un viņi paši ir izvēlējušies šo ceļu.
Izlasot šo romānu, es apbrīnoju tā varoņa Edmonda Dantesa spēju un spēku lielāko daļu savas dzīves veltīt atriebībai. Kad viņš bija atradis abata dārglietas un kļuvis bagāts, viņš varēja sākt jaunu dzīvi, samierinādamies ar savu likteni. Taču Edmonds bija izvēlējies citu ceļu – kļūt pats par tiesnesi un tiesāt pēc savas tiesas likumiem. Paralēli saviem labajiem darbiem, viņš liek daudz ciest ne tikai tieši saviem nelabvēļiem, bet arī nevainīgiem, viņa nelaimē neiesaistītiem cilvēkiem. Man Edmonda tiešām ir žēl, jo viņš neveido savu dzīvi, bet eksistē, lai pārveidotu citu dzīvi. Lai gan arī Edmonds romāna beigās saprot, ka tā dzīvot ir grūti, pat neiespējami, un savam pēdējam „upurim” – Danglāram saka: „... tomēr es jums piedodu, jo arī man vajadzīga piedošana.”
…
