Apmēram 400 gadu pirms mūsu ēras grieķu filozofi Kloksens un Dēmokrits izgudroja lāpu signalizāciju, kuru vēlāk uzlaboja grieķu vēsturnieks Polibijs. Dažādi kombinējot vairākas degošas lāpas, varēja pārraidīt jebkuru alfabēta burtu un tādējādi sastādīt atsevišķus vārdus. Šim nolūkam alfabēta burtus sadalīja piecās daļās pa pieciem burtiem katrā un uzrakstīja uz tāfelēm. Lai divas pilsētas vai kara nometnes varētu apmainīties ar ziņojumiem, redzamības robežās uz pakalniem vai kalniem uzstādīja divus lielus vairogus. Aiz vairogiem sēdēja ziņneši ar degošām lāpām. Pirms raidīšanas izejpunktā kā brīdinājuma signālu ziņneši pacēla divas degošas lāpas. Atbildei, ka ir gatavi uztvert ziņojumu, ziņneši pretējā pusē arī pacēla divas degošas lāpas.
Ziņojuma raidīšanas vietā virs viena vairoga pacēla tādu lāpu skaitu, kāds atbilda tāfelītes numuram, uz kuras bija uzrakstīts attiecīgais burts. Virs otra vairoga pacēla tik daudz lāpu, cik liels bija šā burta vietas numurs uz tāfelītes. Uztverošajā punktā ziņnesis uz pretējā pakalna uzstādītajiem vairogiem skatījās caur dēlī izurbtiem caurumiņiem.…
