Veidojas kā reakcija uz klasicisma estētiku. Uzskata, ka katru mākslas darbu vajag vērtēt saskaņā ar tiem likumiem, kurus sev noteicis pats autors.
Romantiķi uzskatīja, ka katrs laikmets izstrādā savu gaumi, estētiku; katra tauta – savu dzejas valodu. Romantiķu konsekventa iezīme – interese par vēsturi un nacionālo savdabību.
Žermēnas de Stālas traktāti “Par literatūru un tās attieksmēm ar sociālo kārtību (1800.g.) un “Par Vāczemi” (1810.g.) parāda francūžiem, ka viņi nav vienīgie, kas rada augstas mākslas vērtības.
Romantiķi dabas atdarināšanas prncipam pretī nostāda iztēles, fantāzijas, mākslinieka brīvās domas lidojuma principu. Piem: Žorža Sanda uzskata, ka mākslas uzdevums ir nevis reālās dzīves atainojums, bet ideālās patiesības meklējumi. Viktors Igo apgalvo, ka pašreizējā situācijā cilvēka dvēsele ilgojas nevis pēc realitātes, bet ideāla.
Romantiķi atrodas starp klasicismu un reālistiem un balstās uz baroka un viduslaiku mākslas tradīcijām. Romantiķi ir pirmir, kas reabilitē viduslaiku mākslu. Raksturīga duālisma ideja (divpasaulības ideja) – uzskata, ka pastāv sakrālā (brīvības) pasaule un zemes pasaule. Romantiķiem īstā pasaule ir tieši sakrālā.
…
