Būt dzirdīgam, to mums katram ir dāvājis Dievs. Bet vai Viņš ir dāvājis sadzirdēt to labāko? Ne vienmēr tas, ko dzirdam, mūs iepriecina. Tik nesen skaistā pasaule, ar vārdu birumu tika pārveidota par naida pilnu pasauli. Vārdi spēj, vārdi sāpina, vārdi dara vairāk kā fiziski pieskārieni. Kā ar rokām mēs varam samīcīt plastilīna pasauli, tā ar vārdiem iekšējo.
Mēs tajā dienā bijām vieni paši. Neviens netraucēja. Visapkārt bija tādas parastas skaņas – koki, putni, vējš, mašīnas. Nekas nespēja sabojāt brīdi, ko mēs pavadījām kopā. Viss likās perfekti. Kas gan spētu sabojāt manu ideālo pasauli, kad viņš ir tik tuvu. Brūnās acis, tumšie mati, platais smaids un baltie zobi.…
