Laikposmā starp 3500. un 3200. g.p.m.ē. Mezopotāmija, teritorija starp Tigras un Eifratas upēm, kļuva pirmā civilizētā zeme visā pasaulē - tai ziņā, ka tās sabiedrības un kultūras pamatu veidoja pilsētas. Nākamo vēstures periodu (apm. 3200. - 2000. g. p.m.ē.) varētu dēvēt par "šumeru ēru", jo visaugstāk attīstītā Mezopotāmijas daļa bija tās galējais dienvidu apgabals - Šumera - dūņainu līdzenumu apvidus, kurš platības ziņā līdzinās Masačūsetsai. Šumeru ēras pirmajos deviņos gadsimtos vienotas pārvaldes Mezopotāmijas dienvidos nebija, teritorija bija sadrumstalota daudzās neatkarīgās pilsētvalstiņās, no kurām ietekmīgākās bija Uruka, Ūra un Lagaša. Tad, ap 2320. g.p.m.ē., visu Šumeras teritoriju iekaroja kāds spēcīgs karavadonis, kurš bija nācis no Akadas - Šumeras ziemeļu kaimiņzemes. Iekarotāja vārds līdz mūsdienām nav nonācis, taču zināms, ka viņš pieņēmis titulu "Sargons", kas nozīmē "īstais ķēniņš", un ka laikabiedri viņu dēvējuši par Sargonu Lielo. Mezopotāmiešu hronikas liecina, ka Sargons Šumeru pakļāvis pēc trīsdesmit četrām sekmīgām sadursmēm; kad viņš uzvaras gājienā pēdīgi sasniedzis "apakšjūru" (Arābijas līci), tad noskalojis ieročus tās ūdeņos, lai tādējādi apstiprinātu cīņas noslēgumu. Sargona Lielā dinastija pārvaldīja Akadas un Šumeras apvienoto impēriju gandrīz divus gadsimtus, taču ap 2130. g.p.m.ē. Šumera no jauna izcīnīja neatkarību un izbaudīja "atdzimšanu" - tā ilga līdz apmēram 2000. g.p.m.ē., un teritorijas lielāko daļu pārvaldīja ķēniņi, kuru rezidence atradās Ūrā.…
