Traģēdijas notiek mums visapkārt. Laikam ejot uz priekšu, traģēdija tiek pārvērsta atmiņās un stāstos. J. Ezeriņa novelēs šīm traģēdijām ir zināma ironijas piedeva. Tā neaizstāj stāstu, bet gan ēno notikumus, izceļot varoņu neparastās īpašības un sižeta līniju. Arī ironijas piedeva spēj sniegt zināmas atziņas. Ezeriņam tas izdodas tik labi, ka viņam pat nevajag tās uzrakstīt. Lasītājs pats apdomā izlasīto un ar smaidu nonāk pie tādiem kļūmīgiem morāles secinājumiem kā bēgšana no savām problēmām noved pie laimes, laba darba darīšana atbrīvo no ienaidniekiem un ārienes ignorēšana un sev tīkamo vērtību pārlieku meklēšana palīdzēs sadzīvot ar citiem.…
