Tomēr teorētiskais un ieteicamais politikas procesa virzības modelis paredz, ka starp politiķiem un elektorātu ir jānotiek nemitīgam dialogam, turklāt visām iesaistītajām pusēm ir gan jāizsaka savs viedoklis, gan jāargumentē, gan arī jāanalizē citu iesaistīto domu gājums. Šādā aspektā sociālie tīkli ir ļoti spēcīgs un ieteicami izmantojams komunikācijas kanāls – tas ir ērti, tas ir visiem saprotami, tas ir visiem zināmi, tas ir mūsdienīgi. Sociālajos tīklos politiskā viedokļa rezonanse ir acumirklīga – tikko pausta atziņa, vai nu uzrunā vēlētāju vai arī neuzrunā. Savā ziņā sociālie tīkli politiskajā komunikācijā ir eksperimentu platforma. Vēlētājus var uzrunāt ar noteiktu dialogu – konstruēt viedokļus, politisko lēmumu argumentāciju – un skatīties, kas no tā ir sanācis. Sociālie tīkli politikā ir kā politiķu mazi pieturas punkti dialogā ar vēlētāju.
Apvienojot vienotā domu gājumā iepriekš teikto – jāuzsver, ka politiskā komunikācija sociālajos tīklos ir mūsdienu laikmeta fenomens, kas ir savā tapšanas stadijā par ietekmīgu un elektorātam tuvu esošu komunikācijas kanālu. Būt „draugos” ar savas izvēlētās politiskās partijas būtiskākajām „figūrām” savā ziņā ir vēlētājam ļoti patīkami – veidojas iesaistīšanās un piesaistes sajūta. Savas lomas paaugstināšana. Tomēr ir arī trūkums – sociālie tīkli piešķir vieglumu, kas pēc būtības nav savienojams ar politisko atbildību un varu kopumā. Tomēr neapšaubāmi rodas ilūzija – ka tas jau tikai Twiterī par to runā, neatbalstīšu ar savu „Patīk”, gan jau tas pazudīs...
…
