Grāmatas sākumā labi iepazīstamies ar „Vokēras namu” - to ieskauj neliels dārziņš, un pašas sienas – vīnogulāji. Apkārt redzamas kopā saspiestas dažādu zaļumu dobes, lapene. Iekštelpas raksturo šāds citāts: „Te valda trūkums bez poēzijas, taupīgs, apkopots, nodeldēts trūkums”. (10) Pie galda pusdienās parasti sēd astoņpadsmit cilvēku, jo klātu nāk arī studenti un kaimiņi.
Nemanot sākas stāsts. 1813. gadā pansijā ierodas Gorio tēvs. Vokēras kundzei iegailējās acis, kad ieraudzīja no Gorio tēva somām izkrautos traukus, zelta tabakdozi, servīzi ar sermuliņiem, kas viņam pati mīļākā, jo nācis no nelaiķes sievas rokām. un citus spīdekļus. Katru dienu viņš lika sevi iepūderēt atnākušajiem studentiem un mēdza pazust cietiem nenojaušot, kur. Vokēras kundze jau pirmajā dienā, aizmiegot iedomājās, kā skanētu viņas vārds kopā ar Gorio. …
