Pašportrets viennozīmīgi bieži iekļaujas mākslas kopējā ainā un rāda viņa paša mākslas un sevis izjūtas. Tie ir dažādi pašportreti - (Self-portrait 1881- 82) redzams jauns puisis, ar skaidru, drošu, bet tomēr skumju skatienu, nolaistiem pleciem, lielu pieri, garu un pelēku seju, kas liek noprast par ciešanām, kas izjustas un par ne pārāk labu paša veselību un fizisko stāvokli. Kas līdzīgs meklējams pašportretā 1886. gadā, kurā nupat kā Parīzē bijušā puiša acu plaksti ir sarkani un jaušams slimīgs nogurums. „Pašportrets ar cigareti” 1895. gadā rāda jau savādāku Munku – tas ir bohēmijas brīvības baudošs cilvēks, kurš ir jau uzdrīkstējies. Apbrīnojama ir mākslinieka uzdrīkstēšanās sevi attēlot vājuma situācijas – „Pašportrets ar vīna pudeli” 1906., un „Pašportrets pēc spāņu grupas”, 1919 – abās mākslinieks sēž, rokas klēpī salicis, it kā nespēcīgs pret notiekošo. Līdz pat šķietami pilnīgam spēku izsīkumam „Pašportrets. Nakts ceļinieks”, 1924., kura seja atgādina teju vai „Kliedziena” vaibstus. Atrodami arī pašportreti, kurā E. Munks sevi attēlojis kailu, androgēnas formas vai savām aprisēm tikai dažas sarkanas un dzeltenas līnijas atvēlējis. Kopumā tas viss parāda mākslinieka redzējumu uz sevi, pasauli, šaubām un vēlmēm.
Edvards Munks ir teicis „Priekš manis dzīve ir kā logs cellē – es nemūžam nesasniegšu apsolīto zemi” [2] – iespējams, tas ir skaidrojums viņa pašportretiem, viņa mākslai kopumā.
…
