Teksts rosina pārdomas par cilvēka iespējām vienmēr atrast kaut ko jaunu, nebijušu. Šis romāns man likās atšķirīgs no citiem ar to, ka pavisam reāli notikumi tiek paziņoti par fantāziju, fantasmogoriju. Aizdomājos par to, cik ļoti viegli ir mainīt lietu ierasto kārtību un likt uz tām paskatīties no citas puses. Arī pats prozas darbs likās it kā izkāpis no prozas rāmjiem, it kā personīgāks, intīmāks, neparedamāks.
Romāna saturu veido autores interpretācija par nāvi – kā tas varētu būt, ja viņa nomirtu. No tā izriet arī viņas pēkšņās spējas zināt mirušo cilvēku likteņus. Tomēr viņa apraksta ne tikai savu nāvi, bet arī debesīs sastaptos cilvēkus un to dzīves fragmentus, tomēr, tā kā nāve ir beigās pasludināta kā fikcija, nezināms paliekt fakts, vai arī šie stāsti par varoņiem un paši tēli gadījumā arī nav tikai krāšņs izdomājums, par spīti, ka uzrakstīti tik reālistiski.
Ekspozīcijā tiek ieskicēta aizkapa dzīve, stāstītājs (1. pamatformā, tātad stāstītāja ir autore) iepazīstina ar galvenajiem romāna varoņiem, kuri arī ir miruši.…
