Katras valsts pamatmērķis ir nodrošināt valsts suverenitāti, stabilitāti, drošību un labklājību tās iedzīvotājiem. To var panākt skaidri definējot un realizējot gan iekšpolitiskos, gan ārpolitiskos mērķus.
Ārpolitika ir daļa no starptautiskajām attiecībām, bet cilvēki nav vienisprātis, kas tieši terminā ”ārpolitika” būtu jāietver, taču nenoliedzami ārpolitika ir ļoti nozīmīga valsts politikas daļa, kas var veicināt valsts izaugsmi. Kā uzsver Rasets (Russett) un Stars (Starr), ārpolitika ir kā izeja uz globālo sistēmu [6; 179]. Ārpolitika nav izolēta no citām valsts dzīves sfērām, tā ir atkarīga no dažādiem faktoriem, piemēram, valsts ģeogrāfiskā stāvokļa, valsts rīcībā esošajiem resursiem, militārās un ekonomiskās stabilitātes, politiskajiem līderiem, valdošās ideoloģijas un citiem faktoriem [3; 6].
Varam teikt, ka ārpolitikai ir divi galvenie uzdevumi:
konfliktu novēršana;
sadarbības attīstīšana.
Abu šo uzdevumu sasniegšanai ir nepieciešami gan stratēģiski lēmumi, gan krīžu situāciju risinājumi. Stratēģiskie lēmumi tiek pieņemti pakāpeniski, tie ir paredzēti valsts interešu nodrošināšanai ilgā laika posmā. To izstrādāšanu parasti veic nevis politiķi, bet eksperti un valsts ierēdņi, to sagatavošanā un apspriešanā piedalās sabiedrība, nevalstiskas organizācijas, masu saziņas līdzekļi. Politiķu uzdevums ir pieņemt lēmumu par to, kurš no ekspertu un ierēdņu izstrādātajiem priekšlikumiem ir labāks. Pretēji tiek pieņemti lēmumi par krīžu risinājumu.…
