Ievadam
Aristoteļa pretrunas likums tieši izriet no viņa metafizikas. Parādot, ka katrai zinātnei ir sava pētāmā vienība, no kuras iziet tai pakārtotās vienības, un ar to argumentējot, ka arī filosofijai ir savs izpētes objekts un proti - būtība, Aristotelis vienlaicīgi ievada pretrunas likuma formulēšanā, t.i., parāda pretstatus: vienīgoódaudzo. Kaut arī daudzais šeit ir domāts nevis kā āpkārtējais vienīgajam, bet gan tā sastāvdaļas. Aristotelis uzsver, ka vienīgais ir izejas punkts.
"Cik ir vienīgā veidu, tik ir arī būtības veidu. Indentitātes, līdzīgā pētīšana un cita, tāda veida pētīšana." Jebkurš pretstats reducējas uz pretstatu starp vienu (vienīgo) un daudzo.
"Tomēr par to ir pietiekioši teikts tas, kas bija izskatīts no mūsu puses "Pretstatu uzskaitījumā" - pazudis traktāts.
"Tā kā viena zinātne pēta vienu otram pretnostatīto, bet vienīgajam tiek pretstatīts daudzais, un tā kā noliegums un nošæiršana tiek pētīti vienā zinātnē, tāpēc abos gadījumos (nolieguma gadījumā un nošæiršanas gadījumā) tiek pētīts kaut kas vienīgais, attiecībā pret kuru ir noliegums vai nošæiršana." Matemātiskā interpretācija:...…
