Laurā tik tiešām bija skaidri manāma sievietes sarežģītās pasaules atklāsme. Neskatoties ne uz ko, viņa turpināja censties, ne brīdi nenolaižot rokas. Laura darīja smagus darbus, lai viņas vīra mātei, vīra māsai un, galvenais, bērniem būtu labi. Šai sievietei bija „zelta rokas”. Viņa izdarīja tādus darbus, kuri tikai vīrietim būtu pa spēkam. Tas atspoguļojās Alvīnes teiktajā: „Esi gan tu, Laura, meistars! Es jau daždien baidījos, ka sagāzīsies mums tā parikte akā un varēsim svilpot”.Kā jau visiem, arī Laurai dažbrīd apnika viens un tas pats. Viņa gribēja pabūt ar sevi, nevis katru vakaru klausīties un atminēties par vīru, kurš sēž cietumā. Laurai nebija viegli, atstāt vīramāti vienu, bez reizēm tas bija vajadzīgs viņai pašai. Manuprāt,vislabākais variants būtu bijis,ja Laura būtu izvēlējusies Rūdolfu, tādā veidā atvieglojot savu un bērnu dzīves. Laura darīja to, ko prāts lika, bet dažreiz vajag vadīties pēc sirds, jo prāts liek izvēlēties loģiskāko variantu, bet sirds – sev tuvāku un tīkamāku.…
