Kad sabiedriskajām attiecībām bija salīdzinoši nenozīmīgs raksturs, personas darbību regulēja ciltī un ģimenē iedibinātās attiecības. Tolaik, kad īpašumu vairāk uzskatīja par faktu, nevis tiesībām un tas tika iegūts ar spēku, nebija nepieciešamības pēc notāra vai funkcijās līdzīgas profesijas pārstāvja. Bija jāpaiet ilgam laikam, lai tieši notārs kļūtu par publisku amatpersonu, kura pilnvarota apliecināt aktus, kam jāpiešķir autentisks raksturs, lai nodrošinātu apliecinājuma ticamību, atbilstošu glabāšanu un turpmāko dokumenta norakstu vai izrakstu izdošanu.1
Mūsdienās notariāts turpina attīstīties, un tam ir radušies jauni izaicinājumi. Latīņu tipa notariāta tradīcijas aizvien spēcīgāk saskaras un dažbrīd konfliktē ar Eiropas Savienības iekšēja tirgus prasībām un anglo-sakšu tiesību loka juristu attieksmi un izpratni par notariātu.…
