- Sakiet, vai nenožēlojat zaudētās spējas?
- Ko tur nožēlot, tāpat jau mani gandrīz neviens neņēma par pilnu. Vai tad cilvēki klausīja, kad es viņus brīdināju par briesmām? Neklausīja. Acīmredzot likteni grozīt nebija manos spēkos... Turklāt tagad jau vairs neesmu nekāda jaunā.
Mēs vēl brīdi patērzējām. Pirms es devos prom, sirmgalve izlasīja man dažas savas jaunības dienu dzejas rindas. Jāsaka, ka šajās vārsmās varēja saklausīt nelielu misticisma piedevu. Žēl, ka toreiz man nebija klāt diktofona, jo atdzejot dzirdēto pēc atmiņas, turklāt tulkojot no krievu valodas es neuzdrīkstos, jo tā jau būtu necieņa pret autoru. Norunājām, ka pēc kāda laika es viņu atkal apciemošu, tikai šoreiz jau bruņojies ar diktofonu, un tad mēs šo interesanto sarunu turpināsim.
…
