-
Krievijas senāko arhīvu vēsture
Krievzemē īpaši izceļas baznīcu un klosteru arhīvi. Tajos tika glabāti ne tikai reliģioza satura dokumenti, bet arī dokumenti, kas saistīti ar saimniecisko darbību. Laicīgie feodāļi izmantoja baznīcu un klosteru glabātuves, lai saglabātu savus visvērtīgākos dokumentus. Dokumenti tika aprakstīti, sistematizēti, un bieži arī kopēti. Senākais arhīva apraksts un kopijas grāmatas ir atrastas no 15. gs. Kirila-Belozera klosterī. Liels dokumentu masīvs no 16.-17. gs. ir atrasts Trīsvienības Sergija Lavrā.
Vārds „arhīvs” Krievijas likumdošanā pirmo reizi parādās Pētera I laikā. Krievijas pārveidotājs Pēteris I. 17. gs. mēģina sekot Zviedru arhīva tradīcijām. Galvenajā kolēģiju reglamentā 1720. gadā vesela nodaļa tika veltīta arhīviem. Tika iedibināti divi arhīvi – viens kopīgs visām senāta kolēģijām, kas bija ārlietu kolēģijas pakļautībā, otrs finansu lietu arhīvs revīziju kolēģijas pakļautībā. Krievijā šajā laikā parādās arhivariusa amats. Tika ieviests kopējs noteikums, ka kancelejās un kantoros izbeigtās lietas un dokumentus var glabāt tikai 3 gadu, pēc tam tie jāiesniedz arhīvā ar arhivariusa parakstu.
Pēc Pētera I nāves tika nodibināta arhīvu komisija, kas Krievijas Impērijas senātam sniedza svarīgus ziņojumus. Rūpes par dokumentu saglabāšanu izrādīja arī īpašumu kolēģija, kuras darbība nebija iespējama bez vietējo īpašumu tiesību dokumentu pieejamības. Tāpēc jau 1827. gadā senāts lika īpašuma lietu glabāšanai izveidot valsts arhīvu, pārrakstot visus īpašuma kolēģijas dokumentus speciālās burtnīcās (pavisam 4823). Senāts it īpaši rūpējās par šo dokumentu uzturēšanu kārtībā. Kad tika slēgta īpašumu kolēģija Katrīnas II laikā, tās arhīvs tika saglabāts atsevišķi ar nosaukumu „Seno īpašumu tiesību arhīvs” un vēlāk tas tika iekļauts „Maskavas iekšlietu ministrijas arhīvā”.
Vēlāk Katrīnas II laikā krievu arhīvi attīstījās uzņemot sevī pieredzi gan no vācu, gan citu valstsu pieredzes arhīvu darbībā. Vissenākos Krievijas dokumentus ir izdevies saglabāt pateicoties klostera arhīvistu darbībai. Šobrīd vislielākais skaits manuskriptu un grāmatu no Senkrievijas laikiem (16.-17.gs.) glabājas Krievijas Valsts seno aktu arhīvā Maskavā.
…
Pirmo dokumentu krātuvju izveidošanās nepieciešamību Krievzemē sekmēja rakstības parādīšanās. Līdz ar valsts un kultūras attīstību rakstība pilnveidojās. Misionieru Kirila un Metodija darbība 9. gs., Kijevas Krievzemes izveidošanās, kā arī tās kristīšana 988. gadā sekmēja pirmo dokumentu parādīšanos, kas vēlāk kļuva par pirmo Kijevas Krievijas arhīvu pamatu. Kijevas Krievzemē rodas pimā vienota dokumentu glabāšana, tā par galvenajām to glabāšanas vietām bija Kņaza galma kase – centrālā valsts dokumentu glabātava, vietējie arhīvi, Kijevas Krievzemes baznīcu un klosteru arhīvi (tajos tika glabāti īpaši svarīgi dokumenti). Dokumenti tika glabāti arī Sofijas katedrālē Kijevā un Novgorodā. Sašķeltajā Senās Krievijas feodālājā valstī 9.-10. gs. arhīvu krātuves tika radītas arī kņazu namos, tās saturēja kņazu grāmatas, tiesu lēmumus, garīgā satura un citus dokumentus. Novgorodas, Pskovas, Smoļenskas un citu kņazistu arhīvos bija atrastas Jaroslava Skaidrā, Svjatoslava un Vsevoloda Jaroslaviča manuskripti. Tā laika dokumenti tika rakstīti uz koka dēļiem vai bērza tāsīm un kopš 14. gs. – uz papīra. Diemžēl liela daļa šo arhīvu ugunsgrēku un tatāru-mongoļu iebrukumu dēļ ir pazaudēti. Pirmie dokumenti tika izmantoti gan juridiskās, saimnieciskās, ideoloģiskās lietas, gan arī Krievzemes ārzemju sakariem ar blakus valstīm, it īpaši ar Bizantiju. Pie galvenajām dokumentu grupām tika pieskaitīti: diplomātiskie akti, administratīvie akti, līgumi starp kņaziem, sūdzību grāmatas, ziņojumu grāmatas, sadzīves dokumentācija par tirdzniecību un īpašuma tiesībām. Par īpaši svarīgiem starp šiem norādītajiem tika uzskatīti juridiskie un zemes īpašuma tiesību dokumenti.
