Man sākumā teica kaut ko, bet nepateica neko. Uz savu jautājumu es atbildi meklēju ilgi. Tik beigās, kad spēju ieklausīties es atklāju to vienkāršo skaistumu.
Reiz es jautāju Vējam – cik ļoti mani mīl Saule? Viņš, man par sarūgtinājumu, klusēja. Es gāju tālāk, līdz satiku Skumjas. Es viņām jautāju – cik ļoti mani mīl Vējš? Skumjas ar asarām acīs raudzījās manī, bet neatbildēja. Mani ārkārtīgi mulsināja šī klusēšana. Varēja pateikt kaut ko, lai nav man klusumā jāklausās.
Es apsēdos uz sūnu pudura un gaidīju, līdz garām man skrēja Prieks. Es uzlēcu kājās un pat nepadevusi sveicienu jautāju: ,,Prieks, vai Vējš un Saule mani ienīst? Vai Skumjas mani nicina?” …
