Sašķeltība un dažādība ir XX gadsimta garīgās kultūras raksturīgākā pazīme.
Cilvēces apziņā ir zudusi pasaules viengabalainības aina un līdz ar to arī drošības
apziņa, ko neatgriezeniski ietekmējušas Pasaules karu radītās katastrofas un
iznīcinošo spēku lielā ietekme. Kari atnesa ne tikai milzīgu materiālu postu, bet arī
pazudināja miljoniem cilvēku un radīja tālejošas sekas pēckara paaudžu apziņā –
tika iedragāta ticība morālei un humānismam. Šo laiku raksturo vardarbība, bads,
nabadzība, strīdi un dabas iznīcināšana, tomēr tas ir arī tehnikas, zinātnes un
kultūras progresa laiks. XX gadsimts saistās ar plašu estētisko (skaistuma,
diženuma, mākslas) ideālu pārvērtēšanu, ko ietekmēja ne tikai saistību pārtraukšana
ar iepriekšējo gadsimtu tradicionālajām klasiskajām vērtībām, ne tikai sociālās
pārvērtības, bet arī zinātniskie apvērsumi. Izšķiroša nozīme bija A. Einšteina 1905.
gadā radītajai relativitātes teorijai, kas izmainīja cilvēka pozīciju Visumā, viņa laika
un telpas izpratni, bet 40. gados atomfizikas potenciāla atklāsmei. Vēl citas iespējas
pasaules izzināšanā pavēra F. Nīčes filozofija, A. Bergsona intuitīvisms, tāpat arī Z.
Freida un K. Junga izstrādātā psihoanalīze.
Lai gan XX gadsimts ir tehnikas, zinātnes un kultūras progresa laiks, kas pavēra
plašas iespējas pasaules un Visuma izzināšanā, cilvēka fantāziju piepildīšanā un
tehnisko brīnumu radīšanā, cilvēce tomēr meklēja atbildes uz XX gadsimta
filozofijas aktuālāko jautājumu – kāda vispār ir mūsu eksistences jēga, kādēļ mēs
dzīvojam?
…
