Europeanness jeb eiropeiskums tiek radīts uz zināmas pannacionālisma bāzes. Taču eiropeiskums patlaban nav nekas tāds, kas būtu kā pastāvīga identitāte, tas vēl joprojām ir process, kas apzīmē kaut kā būšanu vai kļūšanu par kaut ko. Tā ir identitāte, ko Eiropas Savienības (ES) politiskā elite cenšas mākslīgi un pakāpeniski konstruēt. Taču pagaidām, ja skatās uz ES dalībvalstīm, tad nākas atzīt, ka vēl joprojām vissvarīgākā ir nacionālā identitāte, un tikai tad, turklāt vēl tikai samērā zemā līmenī, savu nozīmi parāda šī eiropeiskā identitāte.
ES kā zināms pastāv dažādi uzskati par to, kādai tai jābūt, turpinot tālāku- dziļāku un plašāku- integrāciju. Ir nacionālās valstis, kas vairāk pieturās pie uzskata, ka tai ir jāpaliek kā neatkarīgu, suverēnu valstu savienībai, taču ir arī valstis, kas vairāk tiecas uz vēl ciešāku Eiropu, uz ES kā valsti. Līdz ar to par nozīmīgu jautājumu kļūst arī eiropeiskā identitāte- kāda tā ir un kādai tai jābūt? Vai Europeanness jeb eiropeiskumam būtu jābūt kā jaunai nacionalitātei vai arī tam ir tikai jābūt dalībvalstis un ģeogrāfiski un politiski noteiktos eiropiešus vienojošam elementam, taču kas tikai stiprina jau šo iedzīvotāju esošās identitātes- nacionālās.
Pagaidām, kad ES notiek zināmas diskusijas un pat domstarpības par to, kādai ir jābūt jaunajai ES un nākotnes integrētajai ES, ir skaidrs, ka par kaut kādu vienotu nacionalitāti nav iespējams runāt. Ja reiz dalībvalstis, pat nespēj vēl joprojām sakārtot līdz galam jautājumus ar konstitūciju, nespēj gluži veiksmīgi atrisināt budžeta problēmas, kā arī paplašināšanās jautājumus, tad nevar būt pat ne vīzijas par to, ka nākotnes ES varētu pārveidoties par kādu valstisku veidojumu. …
