Nogriežoties no lielceļa un Velnezeru, var redzēt, ka gar ceļu uz leju ir ļoti stāvas kraujas, kas pašā lejā satiekas ar citām, veidojot lielas, dziļas bedres, tādas bedres no lielceļa līdz ezeram ir vismaz trīs. Viena vēl var saskatīt, ka kādreiz tur ir bijis purvs, tātad arī ezers. Iespējams, kādreiz Velnezers nav bijis tāds vienīgais, bet tam ir bijuši daudzi līdzīgi ezeri, kas bija sarindojušies viens aiz otra. To izzušanu var izskaidrot ar cilvēku saimniecisko darbību (ceļa izbūvi), ka arī ar pārpurvošanos. Šie ezeri ir bijuši savienoti ar citiem ezeriem vai arī pazemes ezeriem, kur arī ir varējuši aiztecēt to ūdeņi.
Meža vidū, smaragdzaļo bērzu ielokā gulošais, nelielais, apaļais ezeriņš atgādina dārgakmeni gredzenā, jo tā ūdens atvizmo neticami daudzās krāsu niansēs – spilgti zaļā, zaļganzilā, melleņu violetā un pat baltā. Ezera krasti ir spocīgi klusi, tajos nemana dzīvu radību.…
