Pasaule, tik neaptverama, tik plaša. Dienu nomaina nakts un nakti nomaina diena. Koki un ziedi tiecas pretī saulei. Citreiz līst lietus un citreiz snieg sniegs. Tā rit laiks no dienas dienā.. Un tam visam pa vidu ir kāds, ko mēs saucam par cilvēku.. Kas ir cilvēks? Kas ir tā radība ar galvu, rokām un kājām – ķermeni? Kas ir tā radība ar savām jūtām, domām, vēlmēm un daudz ko citu? Ja nebūtu zemes, tad nebūtu arī cilvēka? Vai arī, ja nebūtu cilvēka, tad nebūtu arī zemes? Kas tad īsti ir cilvēks – pasaules centrs un valdnieks vai dzīvnieks, vai dabas radīts bērns? šie un daudzi citi jautājumi interesē visus, daudzi ir centušies rast atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem, tomēr neviens līdz galam tā arī nav spējis atbildes atrast.
Viens no cilvēkiem, kurš ir mēģinājis meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, ir franču domātājs Blēzs Paskāls. „Kas ir cilvēks bezgalībā?” šo jautājumu uzdod arī B. Paskāls un tajā pašā laikā atzīst, ka cilvēks nespēj apjēgt, kas viņš ir.1 Cilvēks iesoļo šajā pasaulē un ne jau ar stārķa palīdzību, bet gan pateicoties mātei un tēvam, kas viņu radīja un ļāva ieraudzīt šīs pasaules gaismu. …
